Kas zina, no kurienes ir šī bilde, var paņemt no plaukta pīrādziņu
Nezinu, kā jums, bet man Čikāga izraisa noturīgas asociācijas ar 30. gadu gangsteriem (mūsu valodā - bandītiem) cepurēs un ar "Tompsona" automātiem. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, taču šarms joprojām palicis. Čikāga ir skaista pilsēta. Pirmkārt tāpēc, ka tai ir labas krāsas - visi smilšu toņi. Gaiši krēmkrāsas, brūni, sarkanbrūni, tumši rudi un arī vienkārši pelēki nelielā daudzumā.Neticat - skatieties paši.
Autentiskumam ielikšu vienu savu foto, bet pārējos nočiepšu no internetiem flickra personā
Taču, par visu pēc kārtas.
Uz Čikāgu izbraucām dienas vidū, lai pagūtu iekārtoties viesnīcā un vēl nedaudz pastaigāt. Tas mums izdevās - viesnīca saucas DoubleTree, dārga un kvalitatīva. Istaba gan maksāja 75$ + nodoklis, bet tas tikai pateicoties vietnei www.priceline.com, kuru izmanto mana māsa. Parastā kārtībā maksātu *2 un vairāk.
Autors - Patrick Houlihan.
Man gan veicas uz huligāniem - skat. nākamo daļu par Wisconsin Dells
Starp citu, par nodokli. Fakts, protams, vispārzināms, taču pievienotās vērtības nodoklis ASV ļoti bieži netiek norādīts cenās. Tas nav liels (5-10% atkarībā no štata), un visi ir lietas kursā, tāpēc nekādu izbrīnu tas nerada. Interesanti, ka interneta veikaliem jāmaksā tā štata nodoklis, kurā atrodas pircējs. Taču interneta attīstības pirmsākumos tas nebija tik svarīgi, turklāt sarežģīti aprēķināt, tāpēc interneta veikali vispār neko nemaksāja. No vienas puses, to bodīti visu laiku grib pievērt, jo nav ko. No otras – patēriņš ir jāveicina, citādi patēriņa kritums var izraisīt ražošanas un iedzīvotāju ienākumu krituma ķēdes reakciju. Tāpēc citi spēki pastāvīgi vēlas pasludināt nodokļu moratoriju interneta veikaliem. Tiesa gan, megakorporācijas tomēr uzreiz maksā nodokli atbilstoši bāzēšanās štatam.
Kad mēs atbraucām, bija tieši šāda migla - tieši kā ugunsgrēks
Kopumā - nav viegli dzīvot kapitālistiem, patērēt ir pārāk grūti. Dodiet biomasu pa caurulītēm tieši mutē! Jokoju, jokoju, neņemiet pārāk tuvu sirdij. Vienalga desmit tūkstoši gadu mūsdienu cilvēces civilizācijas vēstures planētai ir nekas. Lūk, ja pastāvēsim vismaz simts tūkstošus, tad varēs runāt par planētas resursu izšķērdēšanu, bet pagaidām - mēs īstenībā mātei zemei nozīmējam mazāk par mušiņām.
Tomēr esmu aizrāvies.
Čikāgas metro lielākoties ir virszemes. Kurš te neticēja brūnās krāsas skaistumam?
Neskatoties uz to, ka Čikāgā dzīvo deviņi miljoni cilvēku, tā ir veidota no betona un tērauda un ne velti tiek saukta par Windy City, tas ir, Vēju pilsētu, man personīgi palika mājīguma un atslābuma sajūta. Prasījāt personīgus iespaidus - ņemiet par labu! Kāpēc - grūti pateikt. Ja nespējat iztikt bez iemesla, "še, ņem to ātrāk". Pat vairākus minēšu.
Pirmkārt, kas protams ir absurda teātris, bet tūristus pa Čikāgu bez maksas vizina senatnīgā stilā veidoti autobusi ar nosaukumu trolley, kas vispār tulkojams kā "tramvajs".
Otrkārt, pilsētas centrs nešķiet liels: pusē no debesskrāpjiem atrodas dzīvokļi, ezera krastā ir pludmale, kur vakaros spēlē dažādas spēles, un ja nedaudz pastaigājas, var nokļūt veselos divos dažādos parkos.
Treškārt, amerikāņi visur parasti staigā vienkāršos šortos un krekliņos. Eiropas pilsētās cilvēki ģērbjas uzpucētāk, un es tur jūtos kā provinciālis. Čikāga, protams, tomēr ir neliels izņēmums - tur mēs redzējām cilvēkus vakartērpos un vispār eleganti ģērbtus, bet ne jau tik daudz.
Čikāgā dzīvojuši un radījuši veseli pūļi lielisku arhitektu, no kuriem slavenākais ir Frenks Loids Raits, bet viss izskatās organiski. Lai gan, re, es viltīgi un speciāli bildes tā piemeklēju, lai apstiprinātu savu teoriju par smilšu krāsu, un neparādīju zilos un melnos debesskrāpjus. Un pareizi vien ir - tik un tā tie pilsētā neiederas, man tā šķiet.
Kamēr mēs pastaigājāmies pa Magnificent Mile, kas ir tāda pamatīga tūristu iela ar spīdīgiem butiku skatlogiem, sāka pūst tāds vējš, ka man pat auksti kļuva. Bet jaku no Medisonas es nepaņēmu, cerot uz labu laiku. Tas arī pamudināja mūs ieiet glamūrīgajā apģērbu lielveikalā Macy's un nopirkt Čikāgas krāsas jaciņu. Stingri ar atlaidi jaka izmaksāja 50$ - nav tik traki.
Macy's a.k.a Marshall Fields in Chicago, Illinois
Interesanti, ka pārdevēji bija šarmanti vidēja un vecāka gadagājuma vīrieši stingros melnos uzvalkos. Turklāt māsa teica, ka pelna viņi ne tik daudz, un kāpēc viņiem nav slinkums tik kruti izskatīties un atstāt iespaidu - ir mīkla. Proti, var teoretizēt, ka darba devējs Macy's personā to pieprasa, bet nemaz nav tik vienkārši to panākt. Vispār šis jautājums ir divējāds. No vienas puses, skaidrs, ka tad, kad tu izskaties kā no adatas kāpis un komunicē ar pircēju tā, ka viņš jūtas kā samitā, nevis veikalā, tev pašam kļūst patīkami un tu izjūti lepnumu par to, kā strādā. No otras puses - tā ir ļauna korporatīvā ekspluatācija, kad cilvēkiem, kas dara būtībā nožēlojamu un kalpiskas dabas darbu, iestāsta, ka viņiem tas jādara ideāli un jāpriecājas. Jāpriecājas ir par jaunradi, nevis par to, ka esi daudzbērnu vecai un resnai mājsaimniecei iesmērējis vakarkleitu, kuru viņai tik un tā nebūs kur uzvilkt un kas viņai nederēs.
Diezgan drīz mēs atgriezāmies viesnīcā, pa ceļam nopērkot sviestmaizi Subway'ā. Numuriņā mūs gaidīja cepumi ar šokolādes gabaliņiem, kurus mums uzdāvināja pie reģistrēšanās, un kafijas automāts vienai glāzei ūdens ar pievienotu kafiju un tēju, tajā skaitā kumelīšu. Kafijai, dabiski, obligāti jāuzsver, ka tā ir estate grown (BAMS! lozungs +1), proti, ka audzēta it kā speciālā fermeru saimniecībā, nevis to darījuši nabaga Argentīnas zemnieki. Pēc manām domām, tas to nepadarīja garšīgāku.
"Silts. Svaigs. Garšīgs." - vēsta lozungs.
Tāds cepums ir tradicionāls amerikāņu ēdiens, tā kā tas bija diezgan par tēmu mīklainās amerikāņu dvēseles izprašanai. Dabiski, ka arī uz cepuma nevarēja iztikt bez pārliecināšanas un paskaidrojumiem. Uz iepakojuma bija rakstīts, ka to cep katru dienu un ka cepums ir simbols tieši tai tēvišķajai pieķeršanās sajūtai, ko pret mums lolo viesnīca. Cepums gan patiešām bija ļoti garšīgs, un to var nopirkt vai izcept. Bet tas nav interesanti - daudz krutāk būtu, ja, lai to nogaršotu, katru reizi būtu jāapmetas viesnīcā. Par nožēlu, amerikāņiem šādi smalki joki ir sveši - viņiem katrs sīkums ir vērsts uz dolāru izspiešanu no cilvēka, izņemot tos sīkumus, ko izsniedz par velti pievilināšanas nolūkos.